Divi Jēzus pravietojumi,
abi pierakstīti Mateja evaņģēlijā.
16. nodaļā Jēzus teica (16:26-17:2)
Pēc sešām dienām Jēzus ņēma sev līdzi Pēteri, Jēkabu un Jāni, viņa brāli, un uzveda tos savrup kādā augstā kalnā, un viņš tapa pārveidots to priekšā – viņa vaigs mirdzēja kā saule, un viņa drēbes tapa baltas kā gaisma.
Divi solījumi. Abi uzsvērti: „Patiesi es jums saku,” - absolūtas patiesības pakāpe. Abi ar konkrētu un vienādu termiņu – tiem jāpiepildās Jēzus sarunas biedru paaudzes dzīves laikā. Abi acīmredzami par to pašu tēmu: Cilvēka Dēla nākšanu Viņa valstībā.
Un šie panti jau divus tūkstošus gadu rada grūtības mums, kas Jēzus vārdus gribam saprast. Varam tos nosaukt par vēl nepiepildītiem pravietojumiem. Vai, ja kāds jūtas īpaši stiprs un vēlas nodoties sarežģītai teoloģiskai ģimnastikai, tas var mēģināt tos izskaidrot kaut kāda hronoloģiskā rāmī.
Bet kā būtu, ja mēs par pamatu ņemtu Jēzus vārdus no pirmā apsolījuma: daži redzēs? No tiem, kas tur stāvēja, daži redzēs – un citi tātad: nē? Vai varētu būt tā, ka abi solījumi piepildās – tieši tā, kā Jēzus teica – viņa laikabiedru paaudzes laikā, bet tikai daži to redzēja?
Sešas dienas pēc pirmā solījuma Jēzus ņēma sev līdzi Pēteri, Jēkabu un Jāni un uzveda tos augstā kalnā. Matejs izmanto ļoti konkrētu darbības vārdu: παραλαμβάνω paralambanō – viņš tos ņēma savrup. Un tur šie trīs mācekļi redzēja Cilvēka Dēlu Viņa godībā. Viņa seja mirdzēja kā saule. Viņa drēbes kļuva baltas kā gaisma. Parādījās Mozus un Elija. No mākoņa atskanēja Tēva balss. Viņi redzēja, kā Cilvēka Dēls ieiet Dieva valstība. Apustulis Pēteris vēlāk īpaši uzsvēra, ka priekš viņa Jēzus Kristus nākšana godībā nav kaut kāda izgudrota pasaka, jo viņš ir bijis tās aculiecinieks, kad līdz ar diviem citiem bija uz Svētā kalna (2. Pēt 1:16-18).
Un vienpadsmit no tiem, kas toreiz stāvēja līdzās Jēzum, pieredzēja vēl vienu Dieva Valstības nākšanas posmu: Svētā Gara izliešanos Vasarsvētkos. Viņu paaudze redzēja vairāk. Sievietes, kas bija aizsteigušās pie kapa, redzēja Kristu Viņa Augšāmcelšanās rītausmā. Vēlāk Augšāmcelto Kristu redzēja pat 500 cilvēku vienā reizē (1. Kor 15:3-5).
Par otro pravietojumu runājot, jāņem vērā, ka tas ir izteikts ļoti šaurā, privātā lokā. Marks precizē tā dalībniekus: Kad Jēzus sēdēja Eļļas kalnā Templim pretī, tad Pēteris, Jēkabs, Jānis un Andrejs Viņu jautāja atsevišķi (Mk 13:3). Un Jēzus ir ļoti taktisks šajā sarunā, runājot par nākotni Viņš nenorāda, ka no šiem četriem tikai viens - Jānis piedzīvos Jeruzālemes krišanu. Bet viņu paaudze to piedzīvoja, daži līdz pašām mielēm pieredzēja, kā notika Jeruzalemes krišana 70. gadā - par kuru Jēzus pravietoja 24. nodaļā. Solījumi tika izpildīti, tieši tā kā Jēzus teica - viņu dzīves laikā.
Un šeit ir traģēdija: tūkstošiem cilvēku no tās pašas paaudzes fiziski bija klāt šajos notikumos un neredzēja neko. Jeruzālemes nopostīšanu tie pieņēma par stratēģisku neveiksmi. Jēzus nāvē reliģiskie līderi redzēja tikai ka tiek sodīts kāds zaimotājs. Romiešu leģionāri redzēja kā iznīcina kārtējo provinces dumpinieku. Ko redzēja pūlis Jeruzalemē? Vienkārši vēl vienu krustā sišanu - vienkārši vēl vienu nemieru apspiešanu.
Viņi bija tur. Viņiem bija vietas pirmajā rindā, lai redzētu nozīmīgākos notikumus cilvēces vēsturē. Bet viņi neredzēja neko. Un neko neredzēja arī 40 gadus vēlāk, sabrūkot Jeruzālemei – bija dziļā šokā par savas stratēģiskās neveiksmes graujošajām konsekvencēm, un nolēma, ka Mesijas nākšana aizkavējas. To, ka tās bija konsekvences jau Savā valstībā ienākušā Mesijas noraidīšanai, saredzēja retais. Cilvēki bija klāt tur, kur piepildījās pravietojumi, bet to neredzēja.
Jēzus mums to paskaidro: “Jo, kā bija Noas dienās, tā būs arī Cilvēka Dēla atnākšanas laikā; jo, kā bija tajās dienās pirms plūdiem – tie rija un plītēja, precējās un tika precēti, līdz Noa iegāja šķirstā, un tie nenāca pie saprašanas, līdz sākās plūdi un aizrāva visus”. Šeit ir jābūt ļoti uzmanīgiem, lai sadzirdētu ko Jēzus saka! Pārāk liels teoloģisks troksnis sacelts šai vietā. Pieņemu, ka latviešu Bībeles tulkotājiem bija vislabākie nodomi, kuru vadīti tie izvēlējās šos dīvainos vārdus “rija un plītēja”, bet Jēzus valoda šeit ir ļoti vienkārša un ikdienišķa. Viņš lieto vārdus τρώγω trogo un πίνω pino – ēda un dzēra. Tos pašu vārdus lasām Jāņa evaņģēlijā, kad Jēzus runā par Svēto komūniju: “Kas manu miesu ēd un manas asinis dzer, paliek manī un es viņā” (Jn 6:56). Trogo un pino nekādi nenorāda uz pierīšanos un pārdzeršanos.
Viņu grēki nebija par šķērsli, lai tie redzētu tiesu tuvojamies. Viņu ikdienas rutīna bija kā zvīņas uz acīm, kas traucēja ieraudzīt, ko Dievs tik skaidri rādīja. Tās paaudzes nelaime bija, kad esot pilnībā aizgrābtiem ar normālu dzīvi – kāzām, maltītēm, darbiem – Dieva tiesas spriedums tiem nāca kā negaidīts pārsteigums: "tie nenāca pie saprašanas, līdz sākās plūdi un aizrāva visus”.
Tā nu tā normalitāte ir. Pieņēmums, ka, tādēļ ka šodiena izskatās tāpat vakardiena, tad arī rītdiena izskatīsies tāpat kā šodiena. Rit dzīve normālā, kamēr Grēku Plūdi nāk pa durvīm un logiem iekšā.
Un, kad Jēzus ir runājis par Noasa laikiem un par savu laikabiedru paaudzi, Viņš piemin nākošos laikmetus, un šķiet, ka Bībeles tulkotāji labu gribot ir centušies mūs nobiedēt skaļi brīdinot: „Divi būs uz lauka – vienu paņems, otru pametīs”. Nevienu nekur nemetīs. Tur skanošais grieķu vārds ἀφίημι aphiēmi - nozīmē vienkārši: atstāt. Kad Jēzus redz, ka mācekļi norāj vecākus, kas vēlas pienest Viņam bērnus svētīšanai, viņš lieto to pašu vārdu aphiēmi – atstājiet bērnus mierā (Mt 19:14).
Šeit svarīgāks ir otrais vārds "paņems". Un tas ir tas pats paralambano ko mēs jau pazīstam. Tas tika lietots, stāstot ka Jēzus ņēma sev līdzi Pēteri, Jēkabu un Jāni uz Apskaidrošanas kalnu. Tas nav vardarbīga pakampšana. Drīzāk attiecību uzsākšana. To pašu vārdu Matejs lieto sakot, ka Jāzeps ņēma Mariju par sievu.
Jēzus aprakstīta aina ir šāda: cilvēki dara parastus, ikdienišķus darbus. Maļ graudus, strādā uz lauka, pelna sev dienišķo maizi. Bet kad Cilvēka Dēls ir līdzās, vieni tiek pieņemti - iesaistīti, lai ieraudzītu, piedzīvotu notiekošo – un citi paliek darot to, ko darījuši... maļot graudus. Vienkārši tai pašā normālajā ikdienas apziņā. Klātesoši, bet akli.
Kā lai mēs esam starp tiem pirmajiem? Tur Jēzus dod skaidru un nepārprotamu rīkojumu: „Esiet nomodā!” Vēl viens grieķu vārds γρηγορέω grēgoreo –– palieciet nomodā, esiet modri.
Pieminu šos grieķu vārdus, lai palīdzētu Matejam, kurš ļoti nopūlas, lai mēs kaut ko ieraudzītu; vēlas, lai mēs no viņa stāstītā kaut ko saliktu kopā. Viņš ļoti uzmanīgi veido stāstījumu par trim dažādiem notikumiem, tā, lai mēs pamanītu kopsakarību tajos. Šie grieķu vārdi ir kā zīmes, ko iegaumēt - tās palīdz mums lietas salikt kopā. Divas sarunas esam jau pieminējuši – pirmo, pēc kuras Jēzus ņēma trīs mācekļus lai kāptu Apskaidrošanas kalnā; otro, kad Eļļas kalnā Jēzus stāstīja četriem saviem mācekļiem par nākošām lietām. Un nākošā reize, kad dzirdēsim tieši tos pašus vārdus paralambano un gregoreo – būs Ģetzemanes dārzā.
Jēzus ņem līdzi tos pašus trīs mācekļus – Pēteri, Jēkabu un Jāni. Atkal tas pats darbības vārds – paralambano – viņš tos pieņem līdzi, aizved malā. Un saka tiem: „Esiet ar mani nomodā!” - gregoreo (Mt 26:38). Nedaudz vēlāk: „Jūs nespējāt pat vienu stundu būt ar mani nomodā?” - trīs reizes šis vārds tiek lietots un katrreiz pēc tam mācekļi atkal aizmieg. Trīs reizes! Pat šie vistuvākie mācekļi, kuri redzēja Apskaidrošanu, kuri tika skaidri brīdināti būt nomodā– viņi aizmieg vissvarīgākajā brīdī. Nesaprot, kas notiek. Viņi ir fiziski klāt, bet neredz neko. Viņi nav liecinieki Jēzus vissvarīgākajai sarunai ar Viņa Debesu Tēvu, neredz Jēzus asins sviedrus, kas kā biezas lāses krīt zemē, neredz eņģeli, kurš no debesīm nāk Jēzu stiprināt.
Viņi nedarīja neko nepareizu. Viņi bija noguruši. Bija vēla nakts. Viņu nogurums bija pamatots. Bet viņu miegs nozīmēja, ka viņi nepamanīja to, ko Jēzus izcieta.
Matejs ir pamatīgi nopūlējies, lai mums kaut ko iemācītu. Un viņā ieklausoties, mēs varēsim kaut ko pareizi izdarīt – īpaši šajā Adventa laikā!
Mēs esam laikā, kad Baznīca aicina mūs modriem būt. Sagatavoties Tā Kunga nākšanai. Bet Advents ir kļuvis par laiku, kad mēs esam visvairāk novērsti no galvenā – un šeit ir tā lielā bīstamība – novērsti ar ļoti cilvēcīgi pamatotām aktivitātēm.
Pērkam Ziemassvētku dāvanas. Tā nav mantrausība – tas ir dāsnums pret cilvēkiem, kurus mīlam! Gatavojat īpašas maltītes. Tā nav rijība – tā mēs izrādām viesmīlību! Apmeklējam pasākumus un svinības. Tās nav plītēšana – tā ir kopīga prieka izpausme!
Un tad protams darbs, graudi ir jāmaļ! Tās nebeidzamās atskaites gada nobeigumā - lai Dievs ir īpaši žēlīgs grāmatvežiem, gada budžetu noslēdzot.
Tāpat kā ēšana, dzeršana un laulības slēgšana Noasa laikos. Tāpat kā Pētera nogurums Ģetzemanē. Pareizas, normālas, labas lietas. Bet, ja mēs neesam uzmanīgi, tad malsim graudus līdz pat Ziemassvētkiem, malsim tos Ziemasvētkos un vēl pēc tam, īstos svētkus nekad neredzot.
Divi cilvēki gatavojās Ziemassvētkiem. Abi iepirkās. Abi gatavoja mielastus. Abi aizgāja uz baznīcu. Ārēji līdzīgi. Bet viens bija nomodā gregoreo un tika pieņemts paralambano – redzēt Dieva iemiesošanās godību. Redzēt Vārdu, kas kļuvis miesa. Redzēt Dievu ienākam starp mums. Un otrs... bija nogrimis savās rūpēs, un jutās nedaudz vīlies, ka svētki nav bijuši tik nozīmīgi, kā būtu gribējies. Bija izbrīnīts, ka baznīca šogad šķita tukšāka.
Tie paši Ziemassvētki - atšķirīgs skatījums.
„Tātad jūs nespējat nevienu pašu stundu būt ar Mani nomodā?” (Mt 26:40)
Šis jautājums mani vajā. Jēzus neprasa varonīgu askētismu. Ne četrdesmit dienu gavēni. Ne svētceļojumu ar kājām uz Jeruzālemi. Tikai vienu stundu, vienu stundu modrības visā šajā jezgpilnajā rosībā.
Un mums ir doti līdzekļi, lai to izdarītu: adventa vainags mūsu mājās, četras svētdienas, kad apstāties un aizdedzināt sveces, lasīt Svētos Rakstus, lūgties. Radīt ap sevi klusumu, kurā var ienākt Atklāsme.
Mums ir jāpraktizē disciplinēta modrība. Jāiemāca dvēseli redzēt to, ko neuzmanīgie nepamana. Lai kad baznīcā dziedās: “Jūs ticīgie nāciet”, - zinām, ka tas ir aicinājums mums būt nomodā. Un daži no starp soliem stāvošajiem redzēs Cilvēka Dēlu nākam savā valstībā.
Kungs, vai Tu mums palīdzēsi būt nomodā vienu stundu ar Tevi? Mēs tiešām to gribētu!
Mācītājs Juris Saivars