Lūkas ev. 2:4-5
Jāzeps no Galilejas, no Nācaretes pilsētas, gāja uz Jūdeju, uz Dāvida pilsētu, ko sauc Betlēme .. kopā ar Mariju, savu saderināto, sievu, kas bija grūta.
Evaņģēlijos ļoti maz stāsta par ceļojumu uz Bētlemi. Tur nav aprakstīti brīnumi, neskan eņģeļu dziesmas, gani nestāv ceļa malās, uzmundrinoši mājot ar rokām vai piedāvājot atspirdzinājumus. Tas bija ļoti vienkāršs ceļojums — lēns, parasts un nogurdinošs.
Visticamāk, Jāzeps gāja kājām. Ticams, ka Marija jāja, kad varēja, un gāja, kad jāt bija par grūtu. Viņa varēja jāt uz ēzeļa, jo ēzeļiem ir līdzena, vienmērīgā gaita. Ēzelītis soļoja, liekot vienu kāju priekšā otrai, un pasaule pat neapstājās, lai uz viņiem paskatītos.
Tā Dievs ienāca cilvēces vēsturē. Ne ar zvaigžņu spožumu, bet ar uzticību. Ne ar varu, bet ar paklausību. Ne apejot cilvēka trauslumu, bet pilnībā tajā ienākot.
Ceļš uz Bētlemi nav svēts tāpēc, ka tas būtu bijis īpaši iespaidīgs, bet tāpēc, ka Dievs to gāja tā, kā cilvēki iet.
Un tas mums ir svarīgi, jo lielākā daļa mūsu dzīves paiet nevis svētku un uzvaru virsotnēs, bet šādos ceļos — pienākumu, noguruma un klusas izturības ceļos, kad mēs darām, kas jādara, arī tad, ja nesaprotam, kāpēc tas ir kļuvis tik grūti.
Jāzeps un Marija neceļoja tādēļ, ka viņiem tā gribējās. Viņiem bija pavēlējusi valsts. Impērija vēlējās uzskaiti, ierēdniecība izdeva rīkojumu – and off you go, jeb kā Bruklinā saka: kum gezunt (nāc vesels atpakaļ)!
Un Dieva apsolījums piepildījās nevis par spīti, bet tieši caur to.
Tas pasaka kaut ko būtisku par ticību: mēs uzticamies Dievam, ne tādēļ, ka Viņš noņem no mūsu pleciem visas nastas. Ticība dod spēju iet uz priekšu zem sloga, piedzīvot Dieva klātbūtni katrā nastā, un — kad vairs nav spēka — apstāties tā, lai tas nenodarītu ļaunumu nevienam citam.
Marija uz Bētlemi nejāja kā uzvarētāja, Jāzeps negāja kā varonis. Tur nebija īpašu pozu vai svinīga patosa. Un tas ir labi.
Dieva Dēls ienāca pasaulē caur nogurušas sievietes uzticību, viņai paļaujoties uz sava klusējoša vīra atbildību, abiem kopā soļojot līdzi stūrgalvīgi neatlaidīgam ēzelītim. Nekas tur neizskatījās iespaidīgi, bet viss bija būtisks.
Un mums ir jājautā sev: vai mēs atpazīstam svētumu, kad tas ir tieši šāds? Vai mēs pamanām Dieva darbu, kad tas mūsu dzīvē izskatās pēc noguruma, neērtībām un paļāvības bez redzamiem pierādījumiem? Kad mēs turpinām darīt to, ko vienmēr esam darījuši, jo tas mums vēl aizvien ir svarīgi, pat, ja tas vairs nešķiet svarīgi nevienam citam?
Jo pestīšana nav tikai galamērķī. Dieva svētījošā klātbūtne jau ir klātesoša ceļā.
Un tādēļ ir svarīgi zināt: Dievs mūs negaida ceļa galā, bet iet kopā ar mums. Dievs nepieprasa spēku, bet to dod. Dievs nekaunina mūsu vājumu, bet tajā ienāk, to svētdara un galu galā izpērk.
Tādēļ, ja tev tavs ceļš šķiet garš un nakts kļūst auksta, ja tava dzīve šķiet nepabeigta, tad sadzirdi šo Prieka Vēsti: tu neko neesi nokavējis, tu neesi aizmirsts, un tu neej viens.
Tas pats Dievs, kurš klusēdams gāja uz Bētlemi, tikpat klusi nāk līdzi arī mums — Vārdā, lūgšanā un žēlastībā.
Un mēs turpinām iet nevis tāpēc, ka tas būtu viegli, bet tāpēc, ka Dievs ir uzticīgs.
Juris Saivars